Šis stāsts būs par ko ļoti personīgu, taču tajā pat laikā tādu, kas attiecas uz ikvienu no mums. Kā tas ir iespējams? 🙂 Pieļauju, ka katram no mums dzīvē ir kas tāds, ar ko mēs varam padalīties vien ar saviem tuvākajiem, ar tiem, kuri droši vien sapratīs, un, ja nesapratīs, tad vismaz pieņems to, ka cilvēks ar viņiem dalās. Un tajā pat laikā bieži šādas lietas ir taisnīgas visiem, vienkārši katrs to uztver mazliet atšķirīgi.
Domāju, ka pietiks jaukt galvu un ir laiks sākt:)
2016. gada nogalē es sev atklāju Stīvena Kinga grāmatu ciklu “Tumšie torņi”. 2017. gada vasarā es to pabeidzu lasīt. Simboliski, ka lasīšanas uzsākšana sakrita ar iekšējo krīzi, bet beigas- ar krīzes beigām un iziešanu jaunā līmenī:). Pabeidzu to lasīt rītausmā, atgriežoties mājās ar lidmašīnas reisu no Maskavas. Ir vērts izlasīt šo grāmatu ciklu, jo Kings ir nevis “šausmu karalis” kā viņu mēdz dēvēt, bet pirmām kārtām viens no mūsdienu nozīmīgākajiem rakstniekiem-humānistiem. Tādēļ tie, kas grasās izlasīt “Tumšie torņi” līdz beigām, sāciet lasīt no vietas, kas atzīmēta ar *
Darbs beidzās ar to, ka varonis sasniedza sava ceļojuma mērķi – Tumšo torni. Viņš pazaudēja visus savus draugus – lielākā daļa no tiem nomira. Viņš pazaudēja ģimeni un Dzimteni. Ilgus desmitus, simtus (varbūt pat tūkstošus, jo laiks multivisumā rit dīvaini) gadus viņš klīda pa pasaulēm, tiecoties uz sava ceļojuma mērķi – Tumšo torni. Savos sapņos viņš daudzas reizes redzēja, kā ies uz to, paceļoties pāri bezgalīgam laukam spilgti sārtu rožu zem saulrieta debesīm. Ies, pabeidzot savu gadsimtiem ilgo pārgājienu, un izkliegs kritušo vārdus – to, kuri kļuvuši par viņa paša daļu, par viņa sirds daļu. Lūk, arī citāts:
“Viņš vēroja, kā Rolands iet starp rozēm, un sēdēja, drebot krēslā, kad Rolands sāka izkliegt savu draugu, tuvinieku, ka-tetu biedru vārdus. Kristāldzidrajā gaisā šie vārdi izskanēja tālu, tā, it kā gribētu tajā palikt par mūžīgu atbalsi.”
Katrs vārds atstāja savu nospiedumu šajās debesīs un telpā apkārt. Katrā vārdā bija spēks, viņa askēžu, atsacīšanos, mīlestības, rūgtuma, apskaidrības spēks.
Vārdu sakot, episka aina un ārpus darba konteksta pat pompoza. Taču spēcīga. Un tas viss bija vien galvenā priekšvārds.
Manā dzīvē arī bija līdzīga aina, varbūt nevienlīdzīga skaitliskā, taču nešaubīgi līdzvērtīga emociju kvalitātes ziņā. Lieta tāda, ka šajā epopejā Tumšais Tornis izrādās ir Dieva, Absolūta iemiesojums, kas savieno visas pasaules un tur tās. Ne katrs spēj iekļūt iekšā, un neviens nezina, kas par personību atrodas iekšā Tornī. Pēc būtības tāds bezformas Brahmana variants (aiz kura, iespējams, slēpjas personība, autors uz šo atbildi nesniedz).
*Notika tas vienā no Shraddhas (senču un aizgājēju piemiņas) rituāliem, kuru mēs, centrs Atma, vadījām Rīgā 2017.gada rudenī. Uz to nāk cilvēki, lai godinātu savus aizgājušos tuviniekus un draugus. Atšķirība no visiem zināmās “svecīšu uzlikšanas” ir tajā, ka cilvēks pats piedalās rituālā. Esmu cieši pārliecināts, ka 99% mācītāju un bramanu nenoskaitīs lūgšanas par jūsu tuviniekiem tā, kā jūs to varat izdarīt pats.
Rituāla noslēdzošā daļa, kura var ilgt no pusstundas līdz pat 2-3 stundām, ir paklanīšanās aizgājušajiem senčiem, kuru cilvēki veic atsevišķi un individuāli. Kopējā ir vien mantra, kuru tie skaita. Tulkojumā no sanskrita tā aptuveni skan šādi ”es paklanos Dievam – visu dzīvo būtņu patvērumam”. Mantrai ir arī loģisks skaidrojums džoitišā (vēdiskajā astroloģijā), un pēc būtības tā palīdz aizgājēju dvēselēm pārmiesoties tālāk vai atvieglot to esamību jaunajos ķermeņos.
Paklanīšanos saviem senčiem es veicu pēdējais, pēc tam, kad sagatavoju katru cilvēku viņa individuālajai rituāla daļai. Mirklī, kad es sāku savu individuālo daļu, telpa ir piepildīta ar vīraka aromātu, simtiem svecīšu liesmu un ritmisku, bet mierīgu mantras skanējumu, ko skandina desmitiem balsu.
Paklanīšanās laikā tu iegrimsti mantrā (taču kā likums tā jau tevī skan automātiski) un domā par saviem senčiem. Kāds domā par katru no tiem, cits – par visiem uzreiz un pēc tam sajūt domas, vēstījumus vai vēlmes, ko sūta kāda no dvēselēm.
Daudzi raud. Daži, atnākot kopā ar ģimeni, stāv vai sēž apskāvušies. Un es ar grūtībām spēju atcerēties tos cilvēkus, kuri Shraddhas beigās palikuši “maskās”, kuras katrs no mums ikdienā nesā. Lieta tāda, ka lielas ciešanas, liels prieks, spēcīgas jūtas izsit no cilvēka viltus egoismu un vēlmi izlikties. Tās atstāj tikai vēlmi būt un vēlmi dalīties ar pašu svētāko ar citiem.
Mēs neņemam naudu par rituālu, mēs netaisām no tā “tautas opiju”, jo dalībnieki apmaksā tikai materiālus, kurus izmantojam kalpošanā. Dzimtas, senču spēks un cilvēku jūtu svētums ir pārāk dārgas lietas, lai tās mēģinātu izteikt naudā.
Un, kad rituāls jau tuvojās beigām, es sapratu, lai gan nē, pat ne sapratu, zināju, jutu to iekšēji un ārēji. Pazinu to iekšējo pārliecību, ar kuru cilvēks nešaubās, ka Saule lec un riet katru dienu. Es raudzījos sevī, skatījos apkārt…Katrā mantras atkārtošanā skanēja ne vien Dieva vārds, tajā skanēja visu manu aizgājušo no šīs pasaules senču vārdi – gan to, kurus es nekad neesmu redzējis, bet kuri atstājuši manī daļu sevis, gan vectētiņu un vecmāmiņu vārdus, kuri audzināja un priecājās par baltgalvaino puisīti, kurš nepārtraukti brīnījās par apkārtējo pasauli un uzdeva tik daudz jautājumu. Es nebiju viņiem līdzās, kad viņi atstāja šo pasauli (diemžēl), taču es zināju, ka viņi ir blakus jebkurā brīdī, kad es būšu pietiekami tīrs un patiess, lai paustu viņa vārdus tam, Kurš tur šo pasauli sevī, līdzīgi kā Tumšais tornis Kinga darbā.
Uzmetot skatienu zālē, kur notika rituāls, es sapratu, ka ne tikai manu senču vārdi skan Dieva vārdā – tajā skan visu to vārdi, par kuriem lūdzās, raudāja un priecājās par satikšanos uz Shraddhu atnākušie cilvēki. Iespējams, ne visi par to zināja, taču esmu gandrīz pārliecināts, ka juta daudzi.
Daudzi, kam vēdiskā kultūra ir tuva, mīl atkārtot teicienu “Vaasudeva kutumbakam”. Brīvi tulkojot, tas nozīmē “visa pasaule – viena ģimene”. Diemžēl bieži to izmantota “svētā” noskaņojumā esošie, kuri maz saskārušies ar citām kultūrām un uzskatiem. Dažreiz pietiek ar nelielu daudzumu politikas, pašapmierinātības, mazliet skaudības, lai sagrautu šādu mānīgu vienotību. Shraddhā tu praksē saproti šī teiciena vērtību. Kad tev būs laiks atstāt savu ķermeni, ģimeni, draugus, plānus, sapņus, ideoloģiju, ar tevi paliks tikai noietais ceļš, un, ja tu biji pietiekami patiess un saprātīgs, – visa pasaule. Kas ir tevī un kurā esi tu.
Viens no tiem – radinieks, cits – svešinieks,
saka tie, kam maz saprāta.
Tiem, kas garā lieli,
visa pasaule – ir ģimene
Esi atdalījies (nepieķēries),
esi cēlsirdīgs
pacel savu apziņu
baudi Brahmana brīvības augli
Мaha Upanishada 6.71-75
